Latvijas kultūras saimi pāršalvusi skumja ziņa – 17. marta rītā 70 gadu vecumā mūžībā devies ilggadējais Valmieras teātra aktieris Aigars Vilims. Viņš savam vienīgajam teātrim bija uzticīgs gandrīz pusi gadsimta, kopumā nospēlējot 47 sezonas.
Skatītāji aktieri uz skatuves varēja redzēt vēl pavisam nesen, šī gada 9. janvārī, izrādē “Četri balti krekli”. Aigara aiziešana ir liels zaudējums gan kolēģiem, gan visiem teātra mākslas cienītājiem, kuri gadu desmitiem sekoja līdzi viņa talantam.
Ceļš no jauna varoņa līdz teātra leģendai
Aigars Vilims piederēja pie leģendārā Māras Ķimeles kursa. Viņa karjera Valmieras teātrī aizsākās 1979. gadā ar lomu iestudējumā “Mēmais bruņinieks”. Jaunībā viņš kļuva par sava veida ideālo varoni – aktieri, kurā apvienojās vīrišķīgs spēks, emocionāls plosīšanās gars un dziļš garīgums. Skatītāji viņu atceras kā neaizmirstamu Makmērfiju izrādē “Kāds pārlaidas pār dzeguzes ligzdu”, kā arī spēcīgo Uldi Raiņa “Pūt, vējiņi!” un Edgaru Blaumaņa darbā “Ugunī”.
Vēlāk viņa brieduma lomas atnesa arī augstāko nozares novērtējumu – “Spēlmaņu nakts” labākā aktiera balvu. To viņš saņēma par Alfa lomu Ingas Ābeles lugā “Tumšie brieži” un par Roplaiņa atveidojumu Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”. Kolēģi uzskata, ka Aigars uz skatuves prata būt gan mīlētājs, kurš dzesē savu spēku, gan cilvēks, kurš cīnās ar jaunības kļūdām un atkal mīl.
Vairāk nekā septiņdesmit lomas un samtaina balss
Savā garajā darba mūžā Aigars Vilims nospēlēja vairāk nekā septiņdesmit dažādas lomas. Viņa aktieriskais diapazons bija neparasti plašs – viņš spēja iejusties gan nopietnu ārstu, gan skarbu kapraču vai viedu ākstu tēlos. Tomēr īpašu vietu skatītāju sirdīs ieņēma viņa dziedāšana. Aigara samtainā balss un unikālā intonācija spēja aizskart cilvēku dvēseles stīgas pavisam tiešā un emocionālā veidā.
Pat pēdējā laikā, spēlējot Mikus tēvu izrādē “Pazudušais dēls”, viņa sniegums bija satriecošs. Viņa izpildītā vakara lūgšana līdzinājās baznīcas dziedājumam – tas bija mirklis, kad dvēsele izlūdzas mieru, apzinoties neizbēgamo. Šis dziedājums kļuva par vienu no izrādes emocionālajām kulminācijām, atstājot neizdzēšamu iespaidu uz ikvienu zālē sēdošo.
Pēdas teātra grīdā un kolēģu atmiņās
Valmieras teātra Apaļajā zālē ir kāda īpaša vieta, ko kolēģi tagad sauc par Aigara izsisto caurumu. Melnajā grīdā, labajā pusē no ieejas, ir redzama balta iedobe. Tajā vietā Aigars sēdēja 67 izrādes un kā Mikus tēvs ar koka nūju sita ritmu. Tā ir simboliska viņa “lielā pēda” sava teātra grīdā, kurai tagad katrs var pieskarties un sajust aktiera enerģiju.
Teātrī visi zināja – kad Aigars iznāca no savas 208. grimētavas, sākās dzīvība. Viņš bija pazīstams ar saviem kreptīgajiem smiekliem un nemainīgo paradumu līdz pēdējam brīdim pasēdēt teātra pīpētavā. Viņš bija cilvēks ar izcilu pašironiju, kurš nekautrējās pajokot pat par savu nāvi. Aigars bija izstāstījis kolēģiem, kā viņš raugās uz aiziešanu, un viņa lielākā vēlēšanās bija, lai pēc viņa nāves teātrī dzīve neapstātos un darbs turpinātos.
Atvadu vakars Lielajā zālē
Pieminot izcilo aktieri, Valmieras teātra saime rīkos īpašu piemiņas pasākumu teātra Lielajā zālē. Tas notiks tieši tā, kā Aigars pats to būtu vēlējies – ar cieņu, gaismu un atmiņām par kopā pavadīto laiku uz skatuves un aizkulisēs. Konkrēts datums un laiks vēl tiks izziņots, dodot iespēju ikvienam atvadīties no mākslinieka, kurš teātrim atdeva visu savu mūžu.
Aigars Vilims paliks atmiņā ne tikai kā tehniski izcils aktieris, bet kā personība, kas savienoja paaudzes. Viņa spēja būt patiesam katrā vārdā un kustībā ir tas mantojums, ko viņš atstājis Valmieras teātra sienās un skatītāju atmiņās.
